Tīrīza Heilbertona atgriešanās Indiānā rada cerības un lielus gaidījumus
Tyrese Haliburton atgriezās NBA laukumā 7. oktobrī, kad Indiana Pacers presezonas sezonas atklāšanas spēlē pret Minnesota Timberwolves guva 7 punktus un atdeva 6 rezultatīvas piespēles. Pacers uzvarēja ar rezultātu 123:112. Viņš spēlēja 16 minūtes, pirmo reizi kopš 2025. gada NBA finālu 7. spēles, kurā saplēsa labo Ahileja cīpslu.
Pirmā spēle pēc gandrīz 16 mēnešiem bija arī īpaša cita iemesla dēļ. Pacers spēlēja Eimsā (Ames), Aiovā, Aiovas Valsts universitātē, kur Haliburtons ir mācījies. Tā bija divkārša mājas spēle: viņš pirmo reizi sešos gados spēlēja savā koledžas arēnā. Studenti jau dienu iepriekš stājās rindā, lai iegūtu vietas studentu sektorā un dzeltenu kreklu ar Haliburtona seju un uzrakstu “Cyclone Hali”.
Pirmās spēles pirmajā ceturtdaļā, 4 minūtes un 27 sekundes pirms beigām, Haliburtons izbaudīja citu mirkli: savu pirmo pauzi. “Biju pārguris kā velns,” viņš pēc spēles smejoties sacīja. “Bet pat tad es vienkārši domāju: “Vīrs, es atkal spēlēju!”
Pacers pirmajā uzbrukumā Haliburtons nesaprātīgi aizsūtīja piespēli Andrjū Nembhardam, bet bumba nonāca ārpus laukuma. Tomēr nākamajā uzbrukumā viņš ar Pāskalu Siakamu izspēlēja divi pret vienu, un Haliburtons pabeidza ar krustojumu un 15 pēdu (apmēram 4,6 metru) tālmetienu. Tas bija viņa pirmais grozs gandrīz gadu.
Spēles enerģija viņu nesa visas 16 minūtes. “Man ir savas iekšējās cerības,” Haliburtons intervijā sacīja. “Taču mūsu mērķis ir uzvarēt čempionātā. Tas nekad nav mainījies.”
Atgriešanās nozīme komandai
Pacers sezona un Indiānas ceļš atpakaļ uz konkurētspēju ir atkarīgs tieši no šīm cerībām. Pēdējo reizi, kad Haliburtons bija vesels, viņš palīdzēja NBA piedzīvot vienu no lielākajiem izšķirošo momentu sērijām vēsturē: 2025. gada izslēgšanas spēļu četros kārtās viņš guva uzvaru vai izlīdzinājumu nodrošinošu metienu.
Indiāna vadīja pirmajā ceturtdaļā 7. spēlē Oklahomasitijā, pirms Haliburtons saplēsa Ahileja cīpslu, un Thunder pēc tam devās uz rekordu grāmatām. Kamēr Haliburtons pavadīja 2025./2026. gada sezonu atveseļošanās procesā, Pacers uzvarēja 19 spēlēs.
Tas padara Indiānu par vienu no visneparedzamākajām komandām pirms 2026./2027. gada NBA sezonas. Lai gan Pacers 2024. un 2025. gadā sasniedza Austrumu konferences finālu, prognozes liecina, ka komanda uzvarēs vien 42 spēlēs un Austrumu konferencē ieņems 10. vietu saskaņā ar Basketball Power Index prognozēm.
“Es par to daudz nedomāju,” Haliburtons sacīja. “Mūsu visa komanda to saprot. Mēs visi esam kaut kā tā jutušies.”
Pacers ir pēdējā komanda, kas pieveikusi čempionu New York Knicks izslēgšanas sērijā. Taču konkurētspējīgākā Austrumu konferencē, nekā tā, no kuras viņš aizgāja, Haliburtons ir apņēmies pierādīt, ka Pacers var atgūt savu vietu augšgalā.
“Šo burvību atkal atrast nav nekādas garantijas,” intervijā sacīja Pacers ģenerālmenedžeris Čads Bjūkanans. “Bet mūsu galvenie spēlētāji viens otram tic. Viņi jūt, ka cilvēki jau ir norakstījuši viņus. Tieši tā bija pēdējos divos gados, kad mēs spēlējām labi. Cilvēki mūs vienkārši atmeta. Tas ir tas, kas viņus iedvesmo.”
Pieradināšana pie jaunā ritma
Haliburtona krekla vidū esošā nulle bija oranža, saskaņojoties ar apdari uz krekla, kas vidū bija iekrāsots zilā krāsā. Kad Haliburtons paņēma papīra lapu, viņš nopūtās.
“Kas to ir zīmējis?” viņš jautāja. “Oranža un zila uz Pacers krekla?”
“Knicks krāsas,” ar zinošu smaidu sacīja viņa sieva Džeida.
Kamēr treniņu nometne vēl bija dažas nedēļas tālu, Haliburtoni apmeklēja bērnus Peitona Mannninga bērnu slimnīcā Indianapolē. Viņš tur bija kā Indiānas Donoru tīkla pārstāvis, lai vairotu informētību par orgānu donorismu. Pieci bērni, kas tajā dienā bija klāt, bija saņēmuši nieres transplantātus.
Pie galda, kur Haliburtons sēdēja kopā ar bērniem, no kuriem daži bija tikai seši gadi, viņi kopīgi krāsoja zīmējumus. Uzreiz sākās dzīvas debates.
“Kāda ir tava iecienītākā krāsa?” Haliburtons jautāja saviem galda biedriem, un saruna kļuva dzīva.
“Sarkana!” viens bērns iesaucās. “Zila!” sacīja cits. “Dzeltena!”
“Varavīksne!” vēl viens teica, izraisot jaunas debates par to, vai visas krāsas var uzskatīt par vienu. Viņš apgalvoja, ka var.
“Bet vai ir arī varavīksnes marķieris?” Haliburtons pajautāja, pasniedzot jautājumu kā krāsu šahmatu mātu. Kad Haliburtons teica, ka viņa iecienītākā krāsa ir pelēka, bērni sarāvās. “Tādu jūs neesat dzirdējuši, vai ne?” viņš smaidot teica.
Pagājušā gada lielāko daļu Haliburtons pavadīja Indianapolē, uzsākot tādus projektus kā šis.
Viņš palīdzēja Pacers atdzīvināt labdarības beisbola spēli pirms šīs vasaras. Tajā piedalījās Indianapolis Colts un Indiana Fever spēlētāji. Fani piepildīja Victory Field, 12 000 vietu Triple-A beisbola stadionu Indianapolē.
Haliburtona saikne ar Vidusrietumiem ir dziļa. Viņš dzimis Viskonsīnā, bet ar sievu iepazinās un saderināja Eimsā. Viņa saikne ar reģionu kļuva vēl ciešāka pēc tam, kad 2022. gadā viņš tika aizmainīts uz Indianu.
Tāpēc viņš tik daudz ieguldījis kopienā.
“Tagad man ir cits skatījums uz dzīvi,” Haliburtons intervijā sacīja. “Esmu tikai pateicīgs, ka atkal varu spēlēt basketbolu un darīt visu to, ko varu darīt kopienā, jo, kad kaut kas tāds notiek, it kā visa dzīve pārlaižas tev acu priekšā.”
Pirmajā atvaļinājumā pēc operācijas dažus mēnešus pēc tās viņš gandrīz nevarēja nokāpt pa kāpnēm mājā, ko bija īrējuši, un, aizbraucot, vajadzēja palīdzību. Ķirurgs bija viņu brīdinājis, taču realitāte iedarbojās pilnā mērā. Viņš raudāja dušā.
“Bija jāsamierinās ar to, ka no pasaules augšgala tu vienā mirklī nokrīti pilnīgi pretējā galā,” Haliburtons sacīja.
“Tas izklausās tik dīvaini, jo tā ir basketbola trauma, un neatkarīgi no visa … tai ir noteikts laiks. Tu zini, ka pēc tāda laika būsi labā formā. Mums ir pasaules labākie ārsti, labākie fizioterapeiti, visas šīs lietas. Tu zini, ka atgriezīsies, bet tas ir biedējoši.”
Lielāko daļu atveseļošanās viņš pavadīja Indianapolē, spēļu dienās sēžot uz soliņa mājas un izbraukuma spēlēs, pat kad sezona krita. Taču rehabilitācijas laikā viņam uzradās arī smags jostas roze. Tā kā tā ir ļoti lipīga, viņš tika prombūtnē no komandas biedriem uz sāna. Viņš pieņēma 30 mārciņas svara un ciestas stipras sejas pietūkums, ko izraisīja spēcīgās zāles. Tā bija vēl viena sitiens garajā sezonā.
“NBA, īpaši, kad tik zvaigžņu spēlētājs ir savainots, tas, ko tas nozīmē nākamajam gadam, dažreiz viņi iet savu ceļu: “Es vienkārši daru to, kas ir pareizi man,” sacīja Bjūkanans. “Ty tāds nav. Ty ir domājis par to, ko komandai vajag no manis, nevis to, ko man jādara komandas labā.”
Vientuļajā un grūtajā atveseļošanās periodā viņš laiku pa laikam atskatījās uz savām vecajām spēlēm.
“Tikai lai kaut ko sajustu,” viņš sacīja. “Es reiz to varēju. Man pietrūkst šīs sajūtas.”
Reizi viņš pat atkal noskatījās 2025. gada finālus, viņš teica. Viņa uzmanība paliek pie 4. spēles. Pacers vadīja ar 2:1, bet Thunder otrajā puslaikā atguva vairāk nekā divciparu deficītu, kad Šajs Gildžess-Aleksanders guva 15 no saviem 35 punktiem pēdējās 4 minūtēs un 38 sekundēs.
“4. spēle paliks manā prātā uz visiem laikiem,” sacīja Haliburtons. “Ja tu to spēli uzvari, visa sērija mainās.”
Šī doma viņu nepameta, kad viņš vēroja, kā komanda piedzīvo sliktāko sezonu savā franšīzes vēsturē, saprotot, ka lielākā daļa sarunu par Pacers grūtībām koncentrējās uz viņu, viņa traumu, atveseļošanos un gaidāmo atgriešanos.
“Visi vienmēr jūt, ka vasara ir ļoti gara,” Haliburtons sacīja. “Nu, man tā ir bijusi divreiz vai trīskārt garāka nekā citiem.”
Kā komanda mācās no pagātnes
Haliburtons negrib, lai Pacers aizmirst pagājušo sezonu.
Indiāna beidza sezonu ar vismazāk uzvarām savā franšīzes vēsturē. Komandu agri smagi skāra traumas, un otrajā puslaikā tā sāka cīnīties par labāku drafta izlozes pozīciju. Sezonas beigās komanda izskatījās kā ēna no tās, kas bija nokļuvusi finālā.
“Jūs varat uztvert [mūsu presezonas reitingus] kā necieņu, bet tajā pašā laikā jums jāsaprot, ka mēs paši nonācām šajā pozīcijā ar to, kā spēlējām pagājušajā sezonā,” sacīja Haliburtons. “Ir standarti, kurus neizpildījām un pie kuriem mums jāatgriežas. Un nav noslēpums, ka pagājušajā gadā bija ievērojams kritums.”
Treniņu nometne ir vērsta uz šo ieradumu atjaunošanu.
Dienu pirms pirmās treniņu dienas komanda pulcējās Bjūkanana mājā, viņa iekšējā basketbola laukumā. Šī tradīcija pastāv jau četrus gadus, un tā ir iespēja Pacers saskaņot prioritātes pirms jaunās sezonas.
Trenera Riks Karlails apraudāja, cik gara bijusi vasara. Kopš pēdējās spēles aprīlī bija pagājušas piecas ar pusi nedēļas, un vēl ilgāks laiks bija pagājis, kopš komanda spēlēja ar kaut ko īstu uz spēles.
Sapulces laikā galvenais vārds bija “atgūt”.
Karlails atzina, cik svarīgi ir, ka Haliburtons ir atpakaļ, taču brīdināja pret to, lai viņu uzskatītu par glābēju.
“Mēs esam komanda, kas ļoti paļaujas viens uz otru,” Karlails sacīja pirms spēles Eimsā pagājušajā nedēļā. “Viena no lietām, kas mūs padarīja īpašu divos ļoti labos gados, bija mūsu saķere, mūsu ekosistēma, atkarība viens no otra.
“Mēs vienmēr būsim labāki kā visu daļu summa.”
Lielākā daļa Pacers kodola paliek nemainīga: Haliburtons, Siakams, Nembhards un Aarons Nesmits. Taču Ivica Zubačs tika atvests, lai aizstātu aizgājušo Mailzu Tērneru, un šis darījums trejā-deadline laikā maksāja Indiānai piekto drafta izlozes numuru.
Komandas avoti apgalvo, ka Pacers ir pārliecināti, ka šis darījums palīdzēs atjaunot viņu čempionāta logu. Viņi arī atzīst, ka Zubačs, kurš spēlē tuvāk grozam, sniegs citādas stiprās puses nekā Tērners, centrs, kurš izstiepj laukumu ar tālmetieniem.
“Mums ir lielisks treneris, kurš visu sakārto,” Bjūkanans intervijā sacīja. “Tā ir viņa stiprā puse. Ja lietas neiet labi un mēs nespēlējam labi, vai [Zubačs] nesaskan labi, viņš pielāgojas.”
Saskaņošanās ar Zubaču var prasīt laiku. Tāpat arī viņa individuālā saskaņošanās ar Haliburtonu. Presezonā viņiem bija grūtības ar laiku pick-and-roll situācijās, un Haliburtons bieži apgriezās pirms tam, kad jaunais centrs paspēja izpildīt rullu.
“Viņš ir tik nepacietīgs, lai pierādītu cilvēkiem. Viņš ienīst, kad cilvēki saka, ka viņam būs jābūt pacietīgam. Viņš to ienīst,” sacīja Bjūkanans. “Viņš saka: “Esmu nebijis 16 nolādētus mēnešus. Esmu gatavs spēlēt.” Viņš acīmredzami ir ļoti pārliecināts, bet es joprojām domāju, ka viņam būs vajadzīgs laiks, lai atkal atrastu kājas, ritmu un sajūtu.”
Pirmā atgriešanās spēle
Haliburtons dažkārt kustējās kā agrāk, taču pirmajā spēlē pēc atgriešanās bija redzamas augšanas sāpes.
Viņš salīdzināja sevi ar jauno spēlētāju, kurš spēlē pārāk ātri un vajag palēnināties, lai ļautu uzbrukumam atrast ritmu. Spēles laikā viņš savainoja labo potīti un nākamajā presezonas spēlē nespēlēja, taču MRI izmeklējums apstiprināja, ka Ahileja cīpsla nav cietusi.
“Biju priecīgs būt laukumā, satraukts, bet man vienkārši jāpalēninās,” viņš sacīja. “Man un mūsu komandai ir daudz jāuzlabo. Bet es esmu tikai priecīgs atkal būt uz laukuma.”
Šī vasara sniedza vairākus momentus, kas deva pārliecību.
Kādā jūlija pēcpusdienā, 13 mēnešus pēc operācijas, viņš veica vienu driblingu un iemeta bumbu gaisā pret grozu. Kad viņš steidzās pēc tās, bumba nokrita tikai nedaudz īsāk par grozu Pacers treniņu centrā, un tās lidojums gandrīz nesa viņu augstāk pret riņķi, nekā viņš bija lidojis gadiem. Gaisā viņš pārmeta bumbu starp kājām un, pacēlies pret grozu, ar labo roku iedunka, kamēr dažādi Pacers štāba darbinieki iekliedzās kopīgā sajūsmā.
Bet visskaļāk kliedza pats Haliburtons, atbrīvojoties no vairāk nekā gada uzkrātās spriedzes.
Viņam bija iepriekš noslēgts derības ar Erīku Hadlstonu, Indiānas spēka un kondicionēšanas treneri: ja viņš izdarīs dunku, kuru sauc par Eastbay, Haliburtons varēs izlaist savu pēctreniņa vingrinājumu.
Šo dunku Haliburtons regulāri nebija izdarījis kopš sava 20 gadu vecuma rookie sezonas.
Vēlāk viņš savos sociālo tīklu kontos publicēja šī dunka video, un ziņa pārējai līgai bija acīmredzama.
Dunks iezīmēja Haliburtona spilgto atgriešanos, taču mēnesi vēlāk klusāks brīdis nosūtīja vēl skaļāku signālu.
Pirms sezonas sākuma Pacers spēlētāji Losandželosā rīkoja minikempu.
Kādā scrimmage brīdī Haliburtons nokrita uz grīdas. Pāris mēnešus iepriekš visi zālē būtu klusējuši, gaidot, kad viņš piecelsies, tāpat kā noticis tajā naktī Oklahomasitijā.
Bet šoreiz nekas nenotika. Viņš piecēlās. Spēle turpinājās.
“Tas,” viņš sacīja, “liek man atkal justies normāli.”
